Akadēmiskais centrs
Kāpēc mani tā sauc?
Lai atpūstos no dienas darbiem ir vērtīgi sanākt kopā un uzzināt ko jaunu. Piemēram, par sava vārda izcelsmi, kurš ielika vārdu, kāpēc tieši tādu. Varbūt ir arī ziņas par uzvārda izcelsmi vai no kuras puses senči nāk. Ja nav zināms nekas par vārdu, var pastāstīt vai vārds patīk, varbūt gribētu citu, kā arī padalīties ar tagadējām vai bijušām iesaukām. Tā nemanot sarunas būs aizvijušās tālu, tālu.
Sava vārda skaidrojumus var meklēt īpaši tam domātās grāmatās, bet pirmajai reizei derēs arī interneta resursi. Cik daudz Latvijā ir cilvēku ar tādu pašu vārdu, var uzzināt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Personvārdu datu bāzē.
Minam mīklas!
“Dandari” uzsver – lai labāk izprastu, kā agrāk latvieši domāja par pasauli, jāmin mīklas! Reizēm, kad aizraujas ar mīklu minēšanu, arī paši sāk izdomāt savas mīklas.
Dažas mīklas iedvesmai:
1. Kas pa dienu vazājās, tas pa nakti pakaras. (zeķe)
2. Viena pirtiņa, simts lodziņi. (malkas grēda)
3. Dzīva gaļa uz dzelzs šķīvjiem. (zirgs)
4. Krustām šķērsām kauli likta, pati miesa cauri spīd. (logs)
5. Gaļa bļodā, bļoda zupā. ( cilvēks laivā, laiva ezerā)
6. Veste ar vienu pogu. (vēders)
Ķekatas izpaliks, bet masku gatavošana nav atcelta!
Agrāk dažviet, sākot jau no Mārtiņiem, devās ķekatās (čigānos, mārtiņbērnos, kūjiniekos, budēļos, u.c.), lai būtu auglība un pašiem priecīgs prāts. Mārtiņbērni gāja no mājas uz māju, lūgdami dāvanas un baidīdami, pērdami slinkākos. Galvenais, lai maskoto nepazīst!
Ierastas maskas bija zvēri (dzērve, lācis, kaza, u.c.), cilvēkmaskas (čigāns, u.c) un mitoloģiskas maskas (velns, dievs, u.c.) Bieži pārģērbās puiši par meitām un meitas par puišiem.
Kā īstenot ķekatas mājsēdes laikā? Dod mājiniekiem 5–10 minūtes, kuru laikā no mājās esošajām lietām jāizveido katram sava maska. Ko tālāk – kopbilde, ko aizsūtīt draugiem, lai atmin, kas zem katras maskas slēpjas. Aicini draugu ģimenes pievienoties “mājsēdes” attālinātajam “masku gājienam”!
Ticējumi un zīlēšana
Mārtiņos jau varēja sākt zīlēt, to visvairāk darīja meitenes, domājot par precēšanos. Piemēram, Mārtiņa un/vai Vecā gada vakarā jānosēžas uz gultas malas, jāsien zeķi mezglā un jāsaka šāds pantiņš:
Mārtiņ, mīļais atceries,
Ko es šonakt vēlētos:
Redzēt savu mīļāko,
Paša Dieva dēvēto.
Kurš naktī pacels zeķi, tas būs „Dieva vēlētais”.
Tāpat Mārtiņdiena ir svarīga dabas vērojumi, lai prognozētu, kāda būs gaidāmā ziema. Mūsu senči novērojuši – ja Mārtiņdiena miglaina, tad būs silta ziema. Kad ap Mārtiņiem kokos un krūmos redzamas zaļas lapas, tad nākamā gadā ap Vasaras svētkiem būs maz zaļu lapu.
Ja zosis Mārtiņos pa dubļiem staigās, tad Lieldienās staigās pa ledu. Tautas ticējumus par Mārtiņiem meklē tiešsaistes resursos vai folkloras grāmatās!
Svētku galds
Latvieši allaž izcēlušies ar bagātīgiem galdiem jebkuros svētkos. Mārtiņdiena nav izņēmums! Tā kā raža novākta, arī Mārtiņdienas galds bija pilns ar gardumiem – gan gaļu, gan plāceņiem gan alu. Daudz dzirdēts par zoss vai gaiļa cepeti šajos svētkos, tāpat cieņā ir medus plāceņi, bukstiņputra un daudzi citi gardumi. Īsāk sakot – ļauj vaļu fantāzijai, jo ikviens ēdiens var kļūt par svētku galda sastāvdaļu!
Piedāvājam uzcept medus rausi:
Mīklai:
1 kg rupju kviešu miltu
½ litra piena
150 g sviesta
½ paciņas rauga
šķipsna sāls
Pārklājumam:
200 g medus
200 g sviesta
200 g riekstu kodolu
2 olas
Pienu, sviestu, sāli un cukuru sasildīt līdz 30°C, tad iejauc miltus, raugu, pārmiksta (samaisa) mīklu. To uzraudzē, izveido apaļus plāceņus apmēram 1-1,5 cm biezumā, liek uz plāts (pannas), vēlreiz uzraudzē un pārklāj ar šādi veidotu masu: medu un sviestu uzvāra, mazliet atdzesē un sajauc ar sasmalcinātiem riekstiem un olām. Pasniedz veselu, ēd ar pienu. Labu apetīti!
